English
| Original text „In My Pocket“ Hardly anyone on the boat ate breakfast that morning. It was 1939. It was July. And we were on a boat. A boat full of children escaping from danger. * Back at the Hamburg train station a train had been waiting. Waiting to take us to Holland, to the boat. Mutti and Vati told me the boat would take us to a new life. All the parents cried. We cried, too. * One little girl cried loudest of all, when she dropped her toy dog. It lay on the tracks. A man rescued the dog. He calls, „Catch“ as he threw it to her. Right after she caught it, the train began to move. The girl stopped crying and clutched her dog. And she waved goodbye to the man. * At last, the train stopped. A big boy said we were in Holland. We sat in a green field and ate Cheese sandwiches. * We sang songs to the Dutch people who helped us. One song was about a mermaid. They gave us milk and chocolate. Soon we were on our way again. * On the boat, it was strange sleeping without our parents. Only brothers and sisters knew anyone. In the night, some children got lost. They left their cabins to look for the bathrooms, and could not remember their way back. Then it was time to leave the boat. We wore name tags around our necks. There was a wooden bridge. Looking through the slats at the sea made me dizzy. I didn’t want to move but everyone behind pushed me. I shut my eyes and held the rail. I shuffled forward with my eyes closed. At last, my feet touched the ground. That ́s when I started to cry. * A train stood ready. Someone said it was a British train, taking us to London. Many people were there. Some children had friends or family to meet them. Others looked around for help. There were men with cameras, and people holding photographs. Those people had promised to take children into their homes. The children would be part of their families until they could be with their own parents again. * A man and a woman looked at a photograph. The wife touched her husband’s arm. „Look“, she said. „The child we picked. The girl with the red ribbon and the big toy dog.“ That’s how they found me. * A man with them spoke German. He said, „Willkommen schön Kind.“ All I could say in English was, „I have a handkerchief in my pocket.“ That’s how I began to teach myself. Whenever I learned a new word, I put it in the same sentence. „I have a dog in my pocket. I have a house in my pocket. I have a teacher in my pocket.“ The man and the woman came from Scotland. Everything there was different. In Germany, I sat on a little seat on my father’s bike. In Edinburgh, where they lived, there was a car. And I had a real dog. * In Germany, I couldn’t play with the children in our street, because I was Jewish. Now I played with my new Scottish friends. Soon I was calling the woman and man Mummy and Daddy. After all, I called my real parents Mutti and Vati. * I got a letter from Mutti and Vati. „We miss you so much. Remember to be good. And don’t forget to write us. This morning we picked mushrooms and thought about you. We hope to be with you very soon.“ I hoped so, too. I put Mutti and Vati’s letter in my pocket. I kept it and read it every day. Even after the War began. (text by Dorrith M. Sim) |
German
| In Meiner Tasche Dorrith M. Sim An diesem Morgen mochte kaum jemand an Bord des Schiffes frühstücken. Es war das Jahr 1939. Es war im Juli. Wir waren auf einem Boot. Ein Boot voller Kinder auf der Flucht vor der Gefahr Vorher hatte im Hamburger Bahnhof ein Zug auf uns gewartet. Gewartet, um uns nach Holland zu bringen. Mutti und Vati sagten zu mir, dieses Schiff würde uns in ein neues Leben führen. Alle Eltern weinten. Wir weinten auch. Ein kleines Mädchen schluchzte besonders laut, sie hatte ihren Stoffhund fallengelassen. Er lag auf den Schienen. Ein Mann rettete den Hund. Er rief: „Fang!” und warf ihn ihr zu. Sie fing ihn auf, in dem Moment setzte sich der Zug in Bewegung. Das Mädchen hörte auf zu schluchzen – drückte den Hund fest an sich. „Auf Wiedersehen“ – sie winkte dem Mann zu. Nach einer langen Zeit hielt der Zug endlich an. Ein großer Junge sagte, wir wären nun in Holland. Wir setzten uns auf eine grüne Wiese und aßen Käsebrote. Für die holländischen Menschen, die sich um uns kümmerten, sangen wir Lieder. Eines der Lieder handelte von einer Meerjungfrau. Die Helfer gaben uns Milch und Schokolade. Aber schon bald ging unsere Reise weiter. Es war sehr unheimlich, auf dem Schiff einzuschlafen – ohne unsere Eltern. Nur Geschwister waren nicht alleine. Nachts verirrten sich die Kinder. Sie waren aus den Kabinen zu den Toiletten gegangen und fanden den Weg zurück nicht mehr. Dann war es soweit. Mit einem Namensschild um den Hals gingen wir von Bord. Der Laufsteg war aus Holz. Durch die Ritzen sah ich das Wasser und mir wurde schwindelig. Ich wollte nicht weitergehen, aber die anderen hinter mir schubsten mich vorwärts. Ich schloss die Augen und hielt mich fest am Geländer. Ich tastete mich vorwärts mit geschlossenenAugen. Endlich berührten meine Füße festen Boden,und da musste ich sehr, sehr weinen. Ein Zug wartete auf uns Jemand meinte, es sei ein englischer Zug, der uns nach London brächte. Eine große Menschenmenge empfing uns. Einige Kinder wurden von Freunden oder Verwandten ihrer Familie abgeholt. Andere schauten hilfesuchend um sich. Man sah Männer mit Fotoapparaten und Leute, die Fotos in der Hand hielten. Fotos von Kindern, die sie solange mit zu sich nehmen würden, bis diese Kinder wieder nach Hause zurückkehren könnten. Ein Mann und eine Frau blickten ganz intensiv auf das Foto in ihren Händen. Die Frau zupfte ihren Mann am Arm: „Sieh doch nur“, rief sie aus, „das ist unser Kind. Das Mädchen mit der roten Schleife und dem großen Stoffhund.“ Daran erkannten sie mich. Ein Mann in ihrer Begleitung sprach deutsch. Er sagte: „Willkommen schön Kind.“ Alles, was ich auf Englisch sagen konnte, war: „Ich habe ein Taschentuch in meiner Tasche – I have a handkerchief in my pocket.“ So begann ich, Englisch zu lernen. Und immer wenn ich ein neues Wort kennenlernte, prägte ich es mir mit diesem Satz ein: „Ich habe einen Hund in meiner Tasche. Ich habe ein Haus in meiner Tasche. Ich habe einen Lehrer in meiner Tasche.“ Der Mann und die Frau kamen aus Schottland. Alles war sehr fremd für mich. In Deutschland hatte ich einen Sitz auf dem Fahrrad von Vater. Aber in Edinburgh, wo ich nun lebte, fuhren wir mit dem Auto, und ich hatte einen richtigen Hund. In Deutschland konnte ich nicht mit den Kindern aus meiner Straße spielen, weil ich Jüdin bin. Jetzt spielte ich mit neuen Freunden, den schottischen Kindern. Schon bald nannte ich die Frau „Mama“ und den Mann „Papa. Aber die richtigen Eltern waren die Mutti und der Vati. Von Mutti und Vati bekam ich einen Brief. „Wir vermissen dich sehr. Sei immer lieb und brav und vergiss nicht, uns zu schreiben. Heute morgen haben wir Pilze gesammelt und sehr an Dich gedacht. Wir hoffen, dass wir bald bei dir sind.“ Ich wünschte es mir auch so sehr. Diesen Brief von Mutti und Vati tat ich in meine Tasche. Ich hütete ihn sehr und las ihn immer wieder, auch als der Krieg ausbrach. |
Lithuanian
Translation by Laima Ardaviciene
| Vargu ar kas nors pusryčiavo tą rytą laive. Buvo 1939 metai Buvo liepos mėnuo. Mes buvome laive. Laive, pilname nuo pavojaus bėgančių vaikų. * Traukinys laukė Hamburgo traukinių stotyje. Laukė, kad nuvežtų mus į Olandiją, prie laivo. Mutti ir Vati pasakojo man, kad laivas plukdys mus į naują gyvenimą. Visi tėvai verkė. Mes – taip pat. * Viena maža mergaitė verkė garsiausiai, kai numetė savo žaislinį šuniuką. Jis gulėjo ant bėgių. Vyras išgelbėjo šuniuką. Mesdamas šuniuką mergaitei, jis sušuko „Gaudyk“. Iškart po to, kai ji pagavo šuniuką, traukinys pradėjo judėti. Mergaitė nustojo verkti ir apkabino savo šuniuką. Mojuodama ji atsisveikino su vyru. * Pagaliau traukinys sustojo. Didelis berniukas pasakė, kad esame Olandijoje. Susėdome žalioje pievoje ir valgėme sūrio sumuštinius. * Dainavome dainas olandams, kurie mums padėjo. Viena daina buvo apie undinę. Jie mums davė pieno ir šokolado. Netrukus mes vėl leidomės į kelionę. * Buvo keista miegoti laive be savo tėvų. Tik broliai ir seserys pažinojo vieni kitus. Naktį kai kurie vaikai pasiklydo. Norėdami nueiti į tualetą, jie išėjo iš savo kajutės ir neprisiminė kaip sugrįžti atgal į ją. Atėjo metas palikti laivą. Ant kaklo nešiojome vardines etiketes. Buvo medinis tiltas. Žiūrint pro skersinius į jūrą, man svaigo galva. Aš nenorėjau judėti, bet visi už nugaros pastūmėjo mane. Užmerkiau akis ir laikiausi už turėklo. Užmerkusi akis pajudėjau į priekį. Pagaliau mano kojos palietė žemę. Štai tada aš pradėjau verkti. * Traukinys stovėjo pasiruošęs. Kažkas pasakė, kad tai britų traukinys, kuris nuveš mus į Londoną. Buvo daug žmonių. Kai kurie vaikai turėjo draugų ar šeimą, kuri sutiko juos. Kiti dairėsi ieškodami pagalbos. Buvo vyrai su fotoaparatais, ir žmonės, laikantys nuotraukas. Tie žmonės pažadėjo paimti vaikus į savo namus. Vaikai būtų jų šeimų dalis, kol jie vėl galės būti su savo tėvais. * Vyras ir moteris žiūrėjo į fotografiją. Žmona palietė savo vyro ranką. „Žiūrėk“, – pasakė ji. „Tai vaikas, kurį mes pasirinkome. Mergaitė su raudonu kaspinu ir dideliu žaisliniu šuniuku.” Taip jie mane surado. * Su jais vyras kalbėjo vokiškai. Jis pasakė: „ Sveika, graži mergaite“. Viskas, ką galėjau pasakyti angliškai, buvo „Aš turiu nosinę kišenėje“. Tokiu būdu aš pradėjau mokytis kalbos. Kai tik išmokdavau naują žodį, vartodavau jį vieno tipo sakinyje. „Aš turiu šunį kišenėje. Aš turiu namą kišenėje. Aš turiu mokytoją kišenėje.” Vyras ir moteris atvyko iš Škotijos. Ten viskas buvo kitaip. Vokietijoje sėdėjau ant mažos kėdutės ant savo tėvo dviračio. Edinburge, kur jie gyveno, buvo automobilis. Ir aš turėjau tikrą šunį. * Vokietijoje negalėjau žaisti su vaikais mūsų gatvėje, nes buvau žydė. Dabar žaidžiau su savo naujais draugais škotais. Netrukus aš vadinau moterį ir vyrą – mama ir tėčiu. Savo tikruosius tėvus vadinau Mutti ir Vati. * Gavau laišką iš Mutti ir Vati. „Mes tavęs labai pasiilgome. Nepamiršk būti gera. Ir nepamiršk mums parašyti. Šįryt grybavome ir galvojome apie tave. Tikimės, kad netrukus būsime su tavimi.” Aš irgi to tikėjausi. Įsidėjau į kišenę Mutti ir Vati laišką. Aš jį saugojau ir skaičiau kiekvieną dieną. Net ir tada kai prasidėjo karas. (tekstas Dorrith M. Sim) |
Dutch
Translation by Marijke Slager – Cape Town
Originele tekst “In mijn zak”
Bijna niemand op de boot at die ochtend. Het was 1939. Het was juli. En we zaten op een boot. Een boot vol kinderen die ontsnappen aan gevaar.
* Terug op het treinstation van Hamburg stond een trein te wachten. Wachtend om ons naar Nederland te brengen, naar de boot. Mutti en Vati vertelden me dat de boot ons naar een nieuw leven zou brengen. Alle ouders huilden. Wij huilden ook.
* Een klein meisje huilde het hardst van allemaal toen ze haar speelgoedhond liet vallen. Het lag op de sporen. Een man heeft de hond gered. Hij roept ‘Catch’ terwijl hij het naar haar gooide. Meteen nadat ze hem had gepakt, begon de trein te rijden. Het meisje stopte met huilen en greep haar hond vast. En ze zwaaide de man gedag.
* Eindelijk stopte de trein. Een grote jongen zei dat we in Nederland waren. We zaten in een groen veld en aten broodjes Kaas.
* We zongen liedjes voor de Nederlanders die ons hielpen. Eén liedje ging over een zeemeermin. Ze gaven ons melk en chocolade. Al snel waren we weer onderweg.
* Op de boot was het vreemd om zonder onze ouders te slapen. Alleen broers en zussen kenden iemand. In de nacht raakten enkele kinderen verdwaald. Ze verlieten hun hutten om naar de badkamers te zoeken en konden zich de weg terug niet meer herinneren.
Toen was het tijd om de boot te verlaten. We droegen naamplaatjes om onze nek. Er was een houten brug. Als ik door de latten naar de zee keek, werd ik duizelig. Ik wilde niet bewegen, maar iedereen achter me duwde me. Ik sloot mijn ogen en hield de reling vast. Met gesloten ogen schuifelde ik naar voren. Eindelijk raakten mijn voeten de grond. Toen begon ik te huilen.
* Er stond een trein klaar. Iemand zei dat het een Britse trein was die ons naar Londen bracht. Er waren veel mensen. Sommige kinderen hadden vrienden of familie om hen te ontmoeten. Anderen keken om zich heen voor hulp. Er waren mannen met camera’s en mensen met foto’s. Die mensen hadden beloofd kinderen in huis te nemen. De kinderen zouden deel uitmaken van hun gezin totdat ze weer bij hun eigen ouders konden zijn.
* Een man en een vrouw keken naar een foto. De vrouw raakte de arm van haar man aan. “Kijk”, zei ze. ‘Het kind dat we hebben uitgekozen. Het meisje met het rode lint en de grote speelgoedhond.” Zo hebben ze mij gevonden.
* Een man bij hen sprak Duits. Hij zei: ‘Willkommen schön Kind.’ Het enige wat ik in het Engels kon zeggen was: ‘Ik heb een zakdoek in mijn zak.’ Zo begon ik het mezelf te leren. Wanneer ik een nieuw woord leerde, plaatste ik het in dezelfde zin. ‘Ik heb een hond in mijn zak. Ik heb een huis op zak. Ik heb een leraar op zak.“
De man en de vrouw kwamen uit Schotland. Alles was daar anders. In Duitsland zat ik op een zitje op de fiets van mijn vader. In Edinburgh, waar ze woonden, stond een auto. En ik had een echte hond.
* In Duitsland kon ik niet met de kinderen in onze straat spelen, omdat ik Joods was. Nu speelde ik met mijn nieuwe Schotse vrienden. Al snel noemde ik de vrouw en man mama en papa. Ik heb mijn echte ouders tenslotte Mutti en Vati genoemd.
*Ik kreeg een brief van Mutti en Vati. “We missen je zo erg. Vergeet niet om goed te zijn. En vergeet niet ons te schrijven. Vanmorgen hebben we paddenstoelen geplukt en aan jou gedacht. We hopen snel bij je te zijn.’ Dat hoopte ik ook. Ik stopte de brief van Mutti en Vati in mijn zak. Ik heb het bewaard en elke dag gelezen. Zelfs nadat de oorlog was begonnen.
(tekst door Dorrith M. Sim)
Latvian
“Manā kabatā”
from Viva Vayspap
• Diez vai kāds no laivas tajā rītā ēda brokastis. Tas bija 1939. gads Tas bija Jūlijs. Un mēs bijām laivā. Pilna laiva ar bērniem, kas bēg no briesmām.
• Atgriežoties uz Hamburgas dzelzceļa staciju, vilciens gaidīja. Gaida mūs aizvest uz Holandi ar laivu. Mutti un Vati man teica, ka laiva mūs aizvedīs jaunā dzīvē. Visi vecāki raudāja. Mēs arī raudājām.
• Viena maza meitene raudāja visskaļāk, kad viņa nometa savu rotaļlietu suni. Tas gulēja uz sliedēm. Kāds vīrietis izglāba suni. Viņš to viņai iemeta un kliedza “ķert”. Uzreiz pēc tam, kad viņa to noķēra, vilciens sāka kustēties. Meitene pārstāja raudāt un apskāva savu suni. Viņa pamāta vīrietim ar roku
• Beidzot vilciens apstājās.Garš zēns teica, ka esam Holandē. Mēs sēdējām zaļā laukā un ēdām sviestmaizi ar sierru.
• Mēs dziedājām dziesmas holandiešiem, kuri mums palīdzēja. Viena dziesma bija par nāru. Viņi mums iedeva pienu un šokolādi.Vēlak mēs atkal dodamies ceļā.
• Bija tik dīvaini gulēt bez mūsu vecākiem laivā. Tikai brāļi un māsas kādu pazina. Naktī daži bērni apmaldījās. Viņi atstāja savas kajītes, lai meklētu vannas istabas, un nevarēja atcerēties savu ceļu atpakaļ
• Tad atnāks laiks atstāt laivu. Ap kaklu mūms piesietās mūsu vārda birkas. Tur bija koka tilts. Skatoties caur līstēm jūrā mana galva kļuva reiba. Es negribēju kustēties, bet visi aiz muguras mani grūda. Es aizvēru acis un turēju aiz sliedes. Es ar aizvērtām acīm traucos uz priekšu. Beidzot manas kājas pieskārās zemei. Tieši tad es sāku raudāt
• Vilciens stāvēja gatavs. Kāds teica, ka tas ir Britu vilciens, kas mūs ved uz Londonu. Tur ir daudz cilvēku. Dažiem bērniem bija draugi vai ģimene, lai ar viņiem satiktos. Citi meklēja palīdzību. Tur bija vīrieši ar fotoaparātiem un cilvēki ar fotogrāfijām. Tie cilvēki bija apsolījuši uzņemt bērnus savās mājās. Bērni kļus par ģimenes locekļiem, kamēr viņi atkal varētu būt kopā ar saviem vecākiem
• Vīrietis un sieviete skatījās uz fotogrāfiju. Sieva pieskārās vīra rokai. “Paskaties” viņa teica “bērns, kuru mēs izvēlējāmies”. Meitene ar sarkanu lenti un lielo rotaļu suni. Tā viņi mani atrada.
• Vīrietis ar viņiem runāja vāciski. Viņš teica “Willkommen schön Kind”. Viss ko es varēju pateikt angliski, bija “mana kabatā ir kabatlakats”. Tā es sāku sevi mācīt. Ikreiz, kad uzzināju jaunu vārdu, es to ievietoju tajā pašā teikumā, mana kabatā ir suns, mana kabatā ir māja, mana kabatā ir skolotāja
• Vīrietis un sieviete nāc no Skotijas. Tur viss bija savādāk. Vācijā es sēdēju uz sava tēva velosipēda mazā sēdeklīša. Edinburgā, kur viņi dzīvoja, bija mašīna, un man bija dzivais suns.
• Vācijā es nevarēju spēlēties ar bērniem mūsu ielā, jo biju ebrejiete. Tagad es spēlēju ar saviem jaunajiem skotu draugiem. Drīz es saka saucēt sievieti un vīrieti par mammu un tēti. Galu galā es saucēju savu īstos vecākus par Mutti un Vati.
• Es saņēmu vēstuli no Mutti un Vati “Mums tev tik ļoti pietrūkst” atcerieties būt labai meitenei un neaizmirstiet mums rakstīt. Šorīt sēņojām un domājām par tevi. Mēs ceram, ka būsim kopā ar tevi drīz. Es arī tā cērojos un ieliku Mutti un Vattis vēstuli kabatā. Es to saglabāju un lasīju katru dienu pat pēc kara sākuma.